Leonbergers
19.gadsimta trīsdesmito gadu beigās, četrdesmito sākumā, netālu no Štutgartes, Leonbergas pilsētas mērs Heinrihs Essigs sapāroja melnbaltu ņūfaundlendu šķirnes kuci ar Lielās Svētā Bernāra klostera patversmes tā saukto “Barija suni” (Sanbernārs). Vēlāk šie suņi tika pāroti ar Pireneju kalnu suni. Pārošanas rezultātā iegūva ļoti lielus suņus ar pārsvarā garu, baltu apmatojumu. Essiga mērķis bija iegūt lauvai līdzīga izskata suni. Lauva ir Leonbergas pilsētas heraldikas simbols.
Pirmie kucēni ar leonbergeru šķirnes nosaukumu piedzima 1846.gadā.
Suņi ir lieli un spēcīgi, izturīgi, bet eleganti ar nosvērtu raksturu un savu pašapziņu. Uzticīgi savam saimniekam un draudzīgi pret bērniem, kā arī labi saprotas ar vecākiem cilvēkiem. Suņi nav trokšņaini un tiem ir izteikts teritorijas instinkts.Kažoka krāsa var būt no gaiši dzeltenas, kremīgas līdz sarkanīgai. Apmatojumam pieļaujami tumši gali, bet melnais tonis nedrīkst dominēt. Obligāti ir tumša maska uz purna. Pieļaujami ir nelielas baltas atzīmes uz krūtīm un ķepām.
Suņi sasniedz 72-80cm augumu skaustā, kuces 65-75 cm.
Pieauguša leonbergera svars var būt 60-80kg.